Stāsts par Rūķi Sapņotāju, kas rok ar lāpstu!(06.11.11.)
Rūķis, kā ja visi rūķi bija ar labu un dāsnu sirdi, liels darba rūķis.Un jau no mazām dienas Rūķis Sapņotājs atšķīrās no citiem. Viņam ļoti patika sapņot.Viņš caurām dienām, veicot savus ikdienas soļus, domāja un sapņoja par to, kā būs, kad izaugs tāds, kā vecākie rūķi, vai arī viņš cauram dienām strādās un veiks savu ierasto ritmu. No rīta vienā solī ar brāļiem uz raktuvēm un vakara vienā solī atpakaļ.
Gāja laiks un Rūķis Sapņotājs jau bija paaudzies, jau bija ieguvis pāris punus piere, mācoties visādas dzīves gudrības. Un tad kādu dienu viņš teica brāļiem, kā viņš gribot redzēt, kas notiek aiz tiem kalniem un tām lejām, kur ne viņš, ne viņa brāļi nav bijuši.Viņa iekšējā balss sakot, ka pasaulē ir vēl daudz skaista, par ko šeit raktuvēs mēs nemaz nezinām. Un, ka viņš tomēr gribot iet paskatīties.
Vecākie rūķi, sāka, kurš smieties, kurš dusmoties par jaunākā rūķa muļķībām, kurš kratīja pirkstu un teica:”Tā nedari!” . Rūķis Sapņotājs saskuma, viņš bija palicis viens ar savām domām un sapņiem.
Un tad kādu dienu, kas droši vien bija svētdiena, jo rūķi negāja uz raktuvēm, Rūķis Sapņotājs bija izgājis pļavā, kurā smaržoja pēc viss saldākajiem un viss skaistākajiem pļavu ziediem, viņš bija apreibis no šīs smaržas un tā lēnām ejot, pat nepamanīja, ka ir nonācis pie jūras. Tā arī bija vieta, kur viņš mēdza nākt bieži, laikam jau kājas pašas nesa, jo šeit varēja ļauties sapņiem, šeit varēja parunāt, ja bija kas smags uz sirdi. Atnācis līdz jūrai Rūķis Sapņotājs apsēdās smiltīs un atkal ļāvās saviem sapņiem.
Bet sirds balss atkal un atkal viņam teica: "Sapņot ir labi, bet sapņi paliks tikai sapņi, ja tu neko nedarīsi."
Un te pēkšņi garām lidoja Džonatans Kaija ( nu jūs jau ziniet Ričarda Baha Kaiju vārdā Džonatans Livingstons), lai tikai uz mirkli nolaistos un ievilktu elpu un atkal dotos savos tālumos. Viņš vēroja, kā Rūķis Sapņotājs skatās tālu tālu jūra un viņa skatiens ir pilns labestības, ticības un mīlestības. Džonatans Kaija uzrunāja Rūķi Sapņotāju un viņi sāka sarunu.
Džonatans Kaija stāstīja par tālām zemēm, par cilvēkiem, par to cik pasaule ir skaista.Viņš arī pastāstīja savu stāstu par to, kā visas kaijas par viņu smējās un dusmojās, kad viņš gribēja lidot augstāk, kad gribēja izrauties no garlaicības, kā pārvarēja savas pirmās bailes. Džonatans Kaija stāstīja arī par to, kādi, pirms viņš kļuva brīvs, viņam bija šķēršļi jāpārvar. Bet tagad, kad tas ir aiz muguras, viņš bija dziļā harmonijā ar sevi un likās, ka viss, kas notiek ap viņu arī ir harmonijā. Rūķis Sapņotājs bija tā pārņemts ar Džonatana Kaijas stāstu, ka gribēja jau tūlīt iet mājām pēc lāpstas un doties pasaulē.
Bija jau vēls un Džonatanam Kaijai bija jādodas tālāk. Rūķis nezināja kā pateikties par to, ka saticis Kaiju.Viņš teica, ka noteikti gribēs vēl kādreiz satikt viņu.
Uz ko Džonatans Kaija atbildēja:”Arī man šī diena bija īpaša, jo mans uzdevums ir palīdzēt ikvienam, kas savus sapņus grib īstenot dzīvē. Un no šīs dienas es vienmēr būšu tepat blakus. Varbūt ne vienmēr tu mani redzēsi, bet dziļi sirdī mēs sajutīsim viens otru. Un ja tev manis ļoti vajag, tad tikai ļoti ļoti padomā un es būšu klāt.”
Tā viņi šķīrās.
Rūķis Sapņotājs bija pieņēmis lēmumu - viņš dosies pasaulē, lai īstenotu savu sapņus.Protams viņš nezināja,kas viņu sagaida, bet vienu gan viņš zināja, viņš vairs nebija viens, viņam ir Džonatans Kaija.
******************************
Kā Rūķim Sapņotājam gāja, jau pavisam drīz...